|
PSRS
loma nacistiskās Vācijas sakāvē Otrajā pasaules karā pirms
77 gadiem tiek uzskatīta par šīs valsts lielāko "triumfu".
Taču ir arī cits stāsts - par to, kā padomju karavīri masveidā
izvaroja vācu sievietes kara pēdējās dienās. Uz PSRS karavīru
šausminošajiem noziegumiem atskatās raidorganizācija BBC.
Berlīnes
nomalē esošajā Treptovas parkā krēslo, un es skatos uz
statuju, kas dramatiski izceļas pret ceriņkrāsas debesīm. Divpadsmit
metrus augstā skulptūra attēlo padomju karavīru, kas vienā rokā
tur zobenu, bet otrā - mazu vācu meiteni, mīdot kāškrustu.
|
|
|
|
|
|
Foto: Kraft_Stoff/shutterstock.com |
|
|
|
|
|
Te kapos guldīti 5000 līdz 80 000 padomju karavīru, kas krita Berlīnes kaujā no 1945. gada 16. aprīļa līdz 2. maijam.
Pieminekļa
izmēri atspoguļo upuru daudzumu. Uzmanību piesaista uzraksts, ka
"padomju cilvēki izglāba Eiropas civilizāciju no fašisma".
Tomēr ir daļa sabiedrības, kas šo pieminekli dēvē par Nezināmā izvarotāja kapu.
Staļina
karaspēks, cenšoties ieņemt nacistiskās Vācijas galvaspilsētu,
uzbruka ļoti daudzām sievietēm, lai gan pēc kara Vācijā - gan Rietumu,
gan Austrumu - par to runāja reti. Krievijā tas vēl
šobaltdien ir tabu temats.
Krievijas
plašsaziņas līdzekļi regulāri noraida apgalvojumus par
izvarošanas gadījumiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, to
saucot par Rietumu mītu. Tomēr viens no
vairākiem avotiem, kas atklāj notikušos PSRS armijas noziegumus pret vācu sievietēm, ir kāda jauna padomju virsnieka dienasgrāmata.
|
|
|
|
|
|
PSRS karavīri līksmo par Berlīnes ieņemšanu. 1945. gada maijs. Foto: German Federal Archives/Wikipedia |
|
|
|
|
|
PSRS
armijas leitnants vārdā Vladimirs Gelfands no 1941. gada līdz pat kara
beigām ļoti atklāti rakstīja par karā redzēto, lai gan padomju armijā
"drošības risku" dēļ bija aizliegts rakstīt dienasgrāmatas.
Karavīra
pieraksti atklāj haotisko ikdienu padomju armijas
bataljonos - nožēlojamo uzturu, cīņu ar
utīm, antisemītismu un zādzības. Karavīri zaga pat savu
biedru zābakus.
Gelfands
1945. gada februārī atradās pie Oderas upes dambja, gatavojoties
izšķirošajam uzbrukumam Berlīnei. Viņš
apraksta, kā viņa biedri ielenca un pieveica vācu sieviešu
kaujinieču bataljonu.
"Sagūstītās
vācu kaķenes paziņoja, ka atriebušās par saviem
mirušajiem vīriem," viņš raksta savā dienasgrāmatā.
"Viņas ir jāiznīcina bez žēlastības. Mūsu karavīri ierosina nodurt
viņas caur viņu dzimumorgāniem, bet es vienkārši izpildītu
nāvessodu."
Dienasgrāmatas
ieraksti ir nežēlīgi. Viens no atklātākajiem fragmentiem Gelfanda
dienasgrāmatā ir datēts ar 1945. gada 25. aprīlī, kad viņš jau
bija sasniedzis Berlīni. Gelfands pirmo reizi mūžā braucis ar
divriteni pie Šprē upes, kad sastapies ar kādu vācu
sieviešu grupu. Viņas nesušas koferus un saiņus.
Gelfands lauzītā vācu valodā jautāja, kurp viņas dodas un kāpēc ir pametušas savas mājas.
"Ar šausmām sejās viņas man pastāstīja, kas notika pirmajā naktī, kad ieradās Sarkanā armija," viņš raksta.
"Viņi
te bija visu nakti," Gelfandam paskaidroja skaistā vāciete, paceļot
svārkus, "visu nakti! Viņi bija veci, daži vienās pumpās, un viņi visi
kāpa man virsū un "darbojās" - ne mazāk kā 20 vīrieši,"
vācu sieviete izplūda asarās.
"Viņi
izvaroja manu meitu, man redzot," piebilda māte, "un viņi joprojām var
atgriezties un izvarot viņu vēlreiz." Šī doma
visas šausmināja.
"Paliec
šeit," meitene pēkšņi metās man klāt, "guli ar mani! Tu
vari darīt ar mani visu, ko vien vēlies, bet tikai tu!""
BBC
skaidro, ka līdz tam vācu karavīri Padomju Savienībā jau gandrīz četrus
gadus bija uzskatīti par vainīgiem seksuālā vardarbībā un citos
noziegumos PSRS teritorijā. To Gelfands bija sapratis, kad devās
kaujās, lai iekarotu Berlīni.
"Viņš
gāja cauri daudziem ciematiem, kuros nacisti bija nogalinājuši
visus, tostarp mazus bērnus. Viņš tur arī redzēja liecības par
izvarošanu," BBC žurnālistiem stāsta Gelfanda dēls Vitālijs.
Vērmahts esot bijis "labi sakārtots" āriešu spēks, kas nekad nebūtu domājis par seksu ar untermenschen (zemcilvēku no vācu val. - cilvēku, kura rīcība, izturēšanās neatbilst nekādām morāles normām).
Taču
aizliegums tika ignorēts, uzskata Maskavas Augstākās ekonomikas skolas
vēsturnieks Oļegs Budņickis. Nacistu komandieri bija tik ļoti
noraizējušies par veneriskajām slimībām, ka okupētajās
teritorijās izveidoja militāro bordeļu ķēdi.
Ir
grūti atrast konkrētus pierādījumus tam, kā vācu karavīri
izturējās pret krievu sievietēm, - daudzas neizdzīvoja. Taču
Berlīnē esošā Vācu-krievu muzeja direktors Jorgs Morre
BBC žurnālistam rāda fotogrāfiju no kāda vācu karavīra personīgā
kara laika albuma, kas uzņemta Krimā. Tajā redzams sievietes līķis, kas
guļ uz zemes.
"Izskatās,
ka viņu nogalināja izvarošanas laikā vai pēc izvarošanas.
Viņas svārki ir uzvilkti uz augšu, un rokas ir sejai
priekšā," saka muzeja direktors.
"Tas
ir šokējošs foto. Mums muzejā bija diskusijas, vai mums
būtu jārāda šīs fotogrāfijas - tas ir karš, tā ir
seksuālā vardarbība vācu politikas ietvaros Padomju Savienībā.
Mēs rādām karu. Nevis runājam par karu, bet to rādām."
Sarkanajai
armijai virzoties uz to, ko padomju prese sauca par "fašistiskā
zvēra mītni", plakāti mudināja karavīrus izlādēt dusmas: "Karavīri, jūs
tagad stāvat uz Vācijas zemes. Atriebības stunda ir pienākusi!"
Stāsta,
ka PSRS 19. armijā, kas pa Baltijas jūras piekrasti virzījās uz
Berlīni, politnodaļa sludināja, ka īsts padomju karavīrs ir tik
naidpilns, ka viņam būtu pretīgi stāties dzimumattiecībās ar
vācietēm. Taču PSRS karavīri kārtējo reizi pierādīja, ka ideologi
kļūdās.
Rakstot
savu 2002. gada grāmatu "Berlīnes krišana", vēsturnieks Entonijs
Bīvors Krievijas Federācijas valsts arhīvā atrada dokumentus par
seksuālo vardarbību. Tos 1944. gada beigās savam priekšniekam
Lavrentijam Berijam nosūtīja NKVD slepenpolicija.
"Tie tika nodoti tālāk Staļinam," saka Bīvors.
"Pēc
ķeksīšiem var redzēt - ir tie lasīti vai nav. Un tajos ir
ziņots par masveida izvarošanām Austrumprūsijā un par to, kā
vācu sievietes mēģina nogalināt savus bērnus un nogalināt sevi,
lai izvairītos no šāda likteņa."
|
|
|
|
|
|
Members of the Red Army harassing German women (1945) |
|
|
|
|
|
|
|
|
Foto: Reddit/imgur.com |
|
|
|
|
|
Vēl
viena kara laika dienasgrāmata, kuru šoreiz pierakstīja
prombūtnē esoša vācu karavīra līgava, liecina, ka sievietes
pielāgojās šausminošajiem apstākļiem, lai tikai izdzīvotu.
Sākot
ar 1945. gada 20. aprīli, 10 dienas pirms Hitlera pašnāvības,
anonīmā autore, līdzīgi kā Vladimirs Gelfands, rakstījusi brutāli
godīgi, daloties ar detalizētiem novērojumiem un reizēm pat ar
melnā humora uzplaiksnījumiem par piedzīvotajām kara
šausmām Vācijā, ko pastrādāja PSRS armija.
Vācu
karavīra līgava aprakstījusi sevi kā "bālu blondīni, kas vienmēr
ģērbusies vienā un tajā pašā ziemas mētelī". Dienasgrāmatas
autore uzbur ainu par saviem kaimiņiem bumbu patvertnē, kas
atrodas zem viņas daudzdzīvokļu nama Berlīnē. Viņu vidū
ir arī kāds "jauns vīrietis pelēkās biksēs un brillēs.
Tuvāk ieskatoties, izrādījās, ka tā ir jauna sieviete", un trīs
pavecākas māsas, "visas drēbnieces, kas bija saspiedušās
kopā kā liels, melns pudiņš".
Gaidot sarkanarmiešu ierašanos, viņa jokoja: "Labāk krievu virsū nekā jeņķus virs galvas" - izvarošana ir
labāka nekā bombardēšana. Taču, kad krievu karavīri centās
sievietes izvilkt no pagraba, viņas lūdza dienasgrāmatas autori
izmantot savas krievu valodas zināšanas un sūdzēties armijas
komandieriem.
Haosā
un gruvešos viņai izdodas atrast kādu virsnieku. Tas tikai
rausta plecus. Lai gan Staļina dekrēts aizliedz vardarbību pret
civiliedzīvotājiem, virsnieks saka: "Tas notiek tik un tā".
Virsnieks kopā ar sievieti dodas uz pagrabu un aizrāda karavīriem, bet viens no tiem noskaišas:
"Ko
jūs iedomājaties! Ko vācieši darīja ar mūsu sievietēm! Viņi
sagrāba manu māsu un..." Virsnieks vīrieti nomierina un izved vīrus ārā.
Taču,
kad dienasgrāmatas autore dodas palūkoties, vai padomju karavīri
patiešām aizgājuši prom, vīrieši turpat vien ir,
viņu brutāli izvaro un gandrīz nožņaudz. Pārbiedētie kaimiņi jeb "alas
iemītnieki", kā viņa tos dēvē, ir aizcirtuši pagraba durvis.
"Beidzot
atveras durvju aizšaujamie. Visi skatās uz mani," viņa raksta.
"Manas zeķbikses norautas līdz kurpēm, es joprojām turos pie tā,
kas palicis no bikšu jostas.
Es sāku kliegt: "Jūs, cūkas! Viņi mani šeit izvaroja divas reizes pēc kārtas, un jūs mani atstājāt guļam kā sūdu!""
Galu
galā dienasgrāmatas autore saprot, ka viņai jāatrod viens "vilks", lai
novērstu to, ka viņu izvaro nezvēru bars. Tā attiecības starp agresoru
un upuri kļūst mazāk vardarbīgas. Par viņas gultas biedru kļūst kāds
virsnieks no Ļeņingradas, ar kuru viņa diskutē par literatūru un
dzīves jēgu.
"Nekādā
gadījumā nevarētu teikt, ka majors mani izvaro," raksta vācu
sieviete. "Vai es to daru bekona, sviesta, cukura, sveču, gaļas
konservu dēļ? Zināmā mērā esmu pārliecināta, ka tieši tāpēc.
Turklāt majors man patīk. Jo viņš mazāk kā vīrietis mani grib, jo vairāk viņš man patīk kā cilvēks."
Vairākas
no dienasgrāmatas autores kaimiņienēm Berlīnes drupās noslēdza
līdzīgu vienošanos ar padomju karavīriem.
Kad
1959. gadā izdzīvotājas dienasgrāmata vācu valodā tika publicēta ar
nosaukumu "Sieviete Berlīnē", autore par savu atklātību tika kritizēta
kā vācu sieviešu "goda apgānītāja". Nav pārsteigums, ka viņa
līdz pat savai nāvei atteicās no atkārtotas grāmatas
publicēšanas.
Vairāk
nekā 70 gadus pēc kara beigām joprojām tiek veikti jauni pētījumi
par visu sabiedroto spēku - amerikāņu, britu un franču, kā arī padomju
- īstenoto seksuālo vardarbību. Taču gadiem ilgi šis temats
netika oficiāli skarts. Par to ziņoja tikai retais, un vēl mazāk bija
tādu, kas uzklausīja.
Papildus
tam - Austrumvācijā bija zaimojoši kritizēt padomju
karavīrus, kas bija "uzvarējuši fašismu", bet otrpus
Berlīnes mūrim vācu sieviešu ciešanas netika
pieminētas, izjūtot vainu par nacistu izdarītajiem noziegumiem.
Taču
2008. gadā "Sieviete Berlīnē" tika ekranizēta ar nosaukumu
"Anonīma", galveno lomu atveidoja pazīstamā vācu aktrise Nina
Hosa. Filmai Vācijā bija spēcīgs efekts, un tā pamudināja daudzas
sievietes, tostarp Ingeborgu Bullertu, atklāt jaunus stāstus par
nežēlībām tā laika Vācijā.
|
|
|
|
|
|
Ilustratīvs attēls. Foto: Yupa Watchanakit/shutterstock.com |
|
|
|
|
|
BBC
intervēja Ingeborgu, kura 2015. gadā bija 90 gadus veca un dzīvoja
Hamburgā. Sievietes dzīvoklis bija pilns ar kaķu fotogrāfijām un
grāmatām par teātri.
1945.
gadā viņa bija 20 gadus veca. Ingeborga tolaik sapņoja kļūt par
aktrisi un dzīvoja kopā ar māti elitārā rajonā, Berlīnes
Šarlotenbergā.
Kad sākās padomju uzbrukums pilsētai, viņa tāpat kā dienasgrāmatas autore patvērās savas mājas pagrabā.
"Pēkšņi
mūsu ielā parādījās tanki un visur bija redzami krievu un vācu
karavīru līķi," viņa atminas. "Es atceros briesmīgo skaņu, ar kādu
krita krievu bumbas, - mēs tās saucām par Staļina ērģelēm."
Kad
norima gaisa uzlidojums, Ingeborga izgāja no pagraba un
uzskrēja augšā, lai sameklētu auklu gaismekļa daktij.
"Tur bija divi krievi, kas pavērsa pret mani pistoles," stāsta Ingeborga.
"Viens
no viņiem piespieda mani izģērbties un izvaroja. Tad viņi
apmainījās vietām, un otrs arī mani izvaroja. Es domāju, ka viņi
mani nogalinās."
Ingeborga
ne toreiz, ne arī pēc vairākiem gadu desmitiem nerunāja par krievu
karavīru pastrādātajām zvērībām - viņa teica, ka tas bijis pārāk
grūti. "Manai mātei patika lielīties, ka viņas meitai nav
pieskārušies," viņa stāsta.
Izvarošanas
gadījumi tika fiksēti visā Berlīnes teritorijā. Ingeborga atceras,
ka sievietēm vecumā no 15 līdz 55 gadiem tika uzdots veikt pārbaudes
seksuāli transmisīvo slimību (STS) noteikšanai.
"Lai
saņemtu pārtikas talonus, bija vajadzīga medicīniskā izziņa. Es
atceros, ka pie visiem ārstiem, kas taisīja šīs izziņas, bija
pilnas uzgaidāmās telpas ar sievietēm."
Kāds
bija izvarošanu apmērs? Visbiežāk minētais skaitlis ir
šaušalīgs - 100 000 sieviešu Berlīnē un divi
miljoni Vācijas teritorijā.
Šis skaitlis, par kuru notiek asas diskusijas vēsturnieku vidū, tika ņemts no trūcīgajiem medicīniskajiem ierakstiem.
Bijušajā
munīcijas rūpnīcā, kur tagad atrodas Valsts arhīvs, Martins Lihterhands
BBC žurnālistam rāda zilas kartona mapes.
Tajās atrodas 1945. gada jūlija-oktobra abortu protokoli no
Neikolnas, kas ir tikai viens no 24 Berlīnes rajoniem. Tiek
uzskatīts par brīnumu, ka šie dokumenti vispār ir
saglabājušies.
Saskaņā
ar Kriminālkodeksa 218. pantu aborti Vācijā bija nelikumīgi, taču
Lihterhands saka, ka "šīm sievietēm bija neliels "logs", jo
1945. gadā bija īpaša situācija, ko radīja masveida
izvarošanas".
No
1945. gada jūnija līdz 1946. gada jūnijam šī viena Berlīnes
rajona birojs kopumā apstiprināja 995 lūgumus veikt abortu. Viens no
gadījumiem, ko piemin BBC, ir par kādu vācu meiteni, kura
bērnišķīgā rokrakstā apliecina, ka tika izvarota
savu vecāku acu priekšā, savas mājas viesistabā.
|
|
|
|
|
|
Two
German women sit on a park bench surrounded by destroyed buildings in
Cologne, Germany, 1945 - by Lee Miller (1907 - 1977), American |
|
|
|
|
|
Iespējams,
mēs nekad neuzzināsim patieso izvarošanas noziegumu apmēru.
Padomju kara tribunāli un citi avoti joprojām ir slepeni. Krievijas
varas iestādes pieņēmušas likumu, kas paredz, ka
ikvienam, kurš nomelno Krievijas nopelnus Otrajā pasaules karā,
var tikt piespriests naudas sods un līdz pat pieciem gadiem cietumā.
Maskavas
Humanitāro zinātņu universitātes jaunā vēsturniece Vera Dubina stāsta,
ka neko nav zinājusi par izvarošanām, līdz brīdim, kad apmaiņas
studiju laikā aizbrauca uz Berlīni. Vēlāk viņa par šo tēmu
uzrakstīja darbu, taču bija grūtības to publicēt.
"Krievijas
plašsaziņas līdzekļi reaģēja ļoti agresīvi," Krievijas
vēsturniece stāsta BBC žurnālistiem. "Cilvēki vēlas dzirdēt tikai
par mūsu krāšņo uzvaru Lielajā Tēvijas karā, un tagad kļūst
arvien grūtāk veikt pienācīgu pētījumu," 2015. gadā teica jaunā
vēsturniece.
Vēsture tiek pārrakstīta atbilstoši "uzvarētāju" vajadzībām. Tāpēc ir ļoti vērtīgi stāsti no pirmavota.
Sarkanās
armijas dienasgrāmatu autora Vladimira Gelfanda dēls Vitālijs Gelfands
nenoliedz, ka Otrajā pasaules karā daudzi padomju karavīri izrādīja
lielu drosmi un upurēšanos - taču, kā viņš saka, tas nav
viss stāsts.
2015.
gadā Vitālijs sniedza interviju kādā Krievijas radio, kas
sociālajos medijos izraisīja antisemītisku troļļošanu, sakot, ka
dienasgrāmata ir viltojums un viņam vajadzētu braukt dzīvot uz
Izraēlu (patiesībā viņš jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo
Berlīnē). Tomēr viņš cer, ka dienasgrāmata tiks kādreiz
publicēta Krievijā. Daļa dienasgrāmatas ir tulkota vācu un zviedru
valodā.
"Ja cilvēki nevēlas uzzināt patiesību, tad viņi māna sevi,"
saka Vitālijs. "Visa pasaule to saprot, Krievija to
saprot, un cilvēki, kuri stāv aiz šiem jaunajiem likumiem
par pagātnes nomelnošanu, pat viņi to saprot. Mēs nevaram
virzīties uz priekšu, kamēr neatskatāmies atpakaļ," 2015. gada
intervijā BBC teica Vitālijs.
Pēc 77 gadiem vēsture atkārtojas Ukrainā
2022.
gada 24. februārī Krievija nolēma iebrukt Ukrainā. Pa šiem
mēnešiem Krievijas armija veikusi šaušalīgus
noziegumus pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, tostarp neskaitāmas
izvarošanas.
Kā
paziņojusi Ukrainas parlamenta pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos
Ludmila Denisova, no Krievijas karaspēka atbrīvotajās teritorijās
fiksēti daudzi civiliedzīvotāju spīdzināšanas gadījumi,
piemēram, Irpiņā atrasti noslepkavoti bērni ar izvarošanas
pazīmēm, bet Bučā krievu karavīri kādā pagrabā turējuši aptuveni
25 sievietes un meitenes vecumā no 14 līz 24 gadiem un regulāri
izvarojuši.
"Apollo"
piedāvā tikai nelielu daļu no stāstiem, kurus publiski
atklājušas Ukrainas varasiestādes vai pašas
cietušās. Īstais Krievijas armijas seksuālo noziegumu apmērs nav
zināms kā iebrukumā Ukrainā, tā arī pirms 77 gadiem, kad krita Berlīne.
|
|
|
|
|